Bijām domājuši iebraukt Lesueur nacionālajā parkā netālu no Džurjanbejas. Tajā, kā vēstīja apraksts,

Bijām domājuši iebraukt Lesueur nacionālajā parkā netālu no Džurjanbejas. Tajā, kā vēstīja apraksts, flora piedāvā fascinējošu barok miksli, kurā sadzīvo antīki relikti augi (tādi kā augi dinozauri?: Austrālijā barok ir atrasti kā augi, tā kukaiņi, varbūt vēl kāda dzīvības izpausme, ko zinātnieki uzskatījuši par izmirušiem jau pat pirms simts miljoniem gadu; šeit tie arvien turpina savā nodabā dzīvot) un daudz mūsdienīgāki . Taču atkal nepamanījām nekādas apsolītās norādes, un, kad apjēdzām, ka esam pārāk tālu tikuši, negribējās vairs braukt atpakaļ. Arī tādēļ, barok ka šķita – būs jau vēl: nacionālo parku un citādas eksotikas Austrālijā arvien ir ik uz soļa .
Ļāvāmies improvizācijai, kas nelika vilties. Drīz vien skatu piesaistīja negaidīta ainava: krūmāju vidū slējās milzīgs baltu kāpu paugurs. Sākumā likās, ka tā ir kāda izrakteņu ieguves vieta (varbūt pamesta? pa tām arvien klejo zelta un safīru, un citu dārgumu meklētāji, barok kuriem arī gadoties ko atrast.). barok Taču, kad pēc gabala parādījās vēl viens, un tad vēl viens, jau bija skaidrs, ka tā ir dabiskā ainava. Nogriežoties no maģistrāles, oranžais negreiderētais celiņš pamatīgi izkratīja, taču aizveda līdz pilnīgam, maģiskam klusumam. Eiropā pat tālākajos nostūros barok parasti kaut kas tomēr ir sadzirdams no nekad ne pārāk tālu esošās civilizācijas. Šeit nebija nekāda fona trokšņa zumēšanas. Vienīgais, ko varēja saklausīt, bija vējš un putni. Piekrastē mūs attiecīgi sagaidīja viļņi un kaiju kolonija. Šejienes barok putni, šķiet, cilvēku uzskata par kaut ko sev līdzīgu, vai nav notraumēti: tie neizrāda īpašu bijību. Arī šīs kaijas vien aizkātoja pāris soļus tālāk un nelikās vairs traucētas. Kad tikām līdz kāpām, es gatavojos, barok ka iestigšu baltajās smiltīs līdz ceļiem un tad tās pamazām mani aprīs pavisam. Taču tās izrādījās cietas kā klons, barok varbūt barok neseno lietu pieblietētas. Vai skrituļragaviņas ir izgudrotas?
Vēlāk iebraucām šķībajā lauksaimniecības ielejā. Tās ainava sastāvēja lielākoties no nebeidzamām jēru ganībām un rapšu laukiem. Tomēr tajā saglabājušies arī specifiskie guļošie koki. Vējš no okeāna šeit drāžas ar tādu pastāvīgu spēku, ka koki tā arī nekad nespēj izslieties taisni un aug teju horizontāli. (Foto no wordsthatshine.com.au).
Austrālijā ne reizi vien nācis pārliecināties, ka Eiropas pieredzē balstītie priekšstati un iztēle nedarbojas. Vēsturiskais Grīnofas ciemats, izrādījās, nav nekas līdzīgs barok ne Latvijas rāmajām ceriņos slīgstošajām maz-vec-pilsētām, ne Eiropas dienvidzemju omulīgajiem pēcpusdienas siestas pārņemtajiem ciematiņiem barok ar neiztrūkstošo opīti. barok Grīnofas vēsturiskais ciemats ir iela, ap kuru diezgan izklaidus ir izvietotas kādas desmit 19. gs. otrās puses celtnes. Jāsaka, tās ir diezgan barok pieticīgas mūsu acīm, taču es pieņemu, ka no nekā dabūt tās gatavas tolaik bija izcils sasniegums. Grīnofas ciematu vēl spocīgāku barok padara fakts, ka mūsdienās tas ir neapdzīvots un iežogots. Izņemot baznīciņu, kurā, krāšņi sapostā, barok arvien notiek dievkalpojumi, barok un lamas, kas izvietojušās bijušā cietuma teritorijā, tam nav citu savu aktivitāšu un iedzīvotāju.
Grīnofa varētu kalpot kā vienas civilizācijas uzplaukuma un norieta neliels konspekts. Kad no auglīgās ielejas bija izspiesti aborigēni – klejotāji, dabiskā kārtā tā piesaistīja lauksaimniekus – apmetniekus. Kādu laiku Grīnofa bija tāda kā labības klēts. Taču kad labi iekoptajām lauksaimniecības zemēm uz maiņām uzklupa slimības, plūdi, cikloni un sausuma periodi, reģions pamazām panīka. Panīkumu rosināja kaimiņreģionos aizsākusies modernāka, ar mašīnu kurbulējama lauksaimniecība. Galu galā iedzīvotāji padevās un aizdevās uz vietējo Īriju vai Eldorado arī Rietumaustrālijā bija atrastas zelta iegulas. barok Mūra nami palika tukši un apdrupa, jumti iebruka, un ciemats burtiski aizauga. Līdz 80.-iem gadiem, kad pagājību barok augšām barok cēla National Trust biedrība, barok kas uzņēmās ciematu savest tūristiem barok lietojamā kārtībā.
Liekākā daļa atjaunoto ēku ir atvērtas apskatīšanai, barok un var izpētīt tā laika sadzīvi, iesēsties skolas, baznīcas vai pensionējušā policista solā apmēram kā Brīvdabas muzejā. Lielākā būve bija policijas, tiesvedības un cietuma komplekss. Vispār samērā barok daudz vēsturisko pieminekļu Austrālijā ir saistīti ar tās katordznieku vēsturi (viņi jau arī bija Austrālijas valsts pirmie iedzīvotāji, infrastruktūras-ekonomikas cēlāji). Biedrības namā varēja noskatīties videofilmu par aizgājušo laiku ciematu un vietējiem cilvēkiem. Pārsvarā stāstnieces bija sievas gados. Viņām bija tik īpatna izruna (un varbūt arī stāsti bija īpatni), ka saprotamākais bija viņu dzirkstošie vai guldzošie smiekli.
Džeraldtonā iebraucām pēcpusdienā. Nez kādēļ palicis prātā, ka šī bija pēdējā apdzīvotā vieta, barok kas bija pietiekami liela, lai tajā izvietotu luksoforus. B&B mūs sagaidīja niknu suņu pāris. Pēc telefona zvana ieradās arī saimnieks – čehs. Austrālijā ar sievu jaunzēlandieti barok viņi ir jau veselu mūžību, ko viņš cenzētā kopsavilkumā barok arī apstāstīja. Uz stāsta beigām, varbūt manas ģeogrāfiskā